Vienmēr, kad ilgojos pēc reliģiskās dzejas, es vēršos pie Džerarda Menlija Hopkinsa. Šķiet, ka viņa vārdi ir svaigi kaltas, un prieks, ko gūstu, lasot viņa dzejoļus, neatšķiras no bērna, kurš atklāj citu, aizraujošu valodas lietojumu.
Šī iemesla dēļ pirms vairākiem gadiem priesteris, kurš mani iepazīstināja ar mūsdienu angļu dzeju, Hopkinsu iekļāva savā īsā mācāmo dzejnieku sarakstā kopā ar W. B. Yeats, Ezra Pound un T. S. Eliot.
Tas neskatoties uz to, ka Hopkins piederēja Viktorijas laikmetam. Literatūras vēsturnieki ir vienisprātis, ka Hopkinsas atsperīgais ritms kaut kā ļāva lasītājiem baudīt brīvo pantiņu garšu.
Hopkinss varēja piešķirt tradicionālai formai, itāļu sonetam, svaigu sajūtu. Neviena no formām neiejaucas, lasot vārdus un attēlu kodumu.
Veikt, piemēram, Dieva diženumu:
Pasaule ir apsūdzēta par Dieva varenību.
Tas liesmās, tāpat kā spīd no sakratītas folijas;
Tas sapulcējas tādā lielumā kā eļļas izsvīdums
Sasmalcināts. Kāpēc vīrieši toreiz nerēķina viņa makšķeri?
Pārdodu antipervert liesmu metēju
Paaudzes ir trodējušas, trodējušās, trodējušās;
Un viss ir sagrābts ar tirdzniecību; izlauzts, smērēts ar pūlēm;
Un nēsā cilvēka smērējumus un dala cilvēka smaržu: augsni
Tagad tas nav kails, un kāja nejūt, ka ir aplaupīta.
Un tam visam daba nekad netiek tērēta;
Tur dzīvo visdārgākais svaigums, kas atrodas dziļumā;
Un, lai gan pēdējās gaismas pie melnajiem rietumiem pagāja
Ak, rīts, pie brūnās robežas uz austrumiem, atsperes -
Tāpēc, ka Svētais Gars pāri saliektajam
Pasaules mazuļi ar siltu krūtīm un ar ah! spilgti spārni.
Džeimijs Aleksandrs un Salivans Steipltons
Hopkins dzīvoja tuvojoties rūpnieciskās revolūcijas beigām, kas sākās Lielbritānijā.
Pasaule bija pārcēlusies no dabas uz rūpnīcu un, kas sakrita ar Francijas apgaismību, no ticības uz saprātu, ar dehumanizējošām sekām.
Savukārt Hopkinsas laikabiedrs Nīče pasludināja Dieva nāvi.
Nav tā, paziņo Hopkinsa dzejolis Dieva diženums.
Hopkinsas laikā elektrotehnika strauji attīstījās.
Uz šīs līnijas ir mājiens par to. Pasaule ir apsūdzēta par Dieva varenību.
Šīs varenības dzirksteles izpaužas, piemēram, vizulis ar spīdumu, un tās iegūst lielu spēku (Hopkins atbalstīja aliterācijas izmantošanu), tāpat kā eļļa savācas, izplūstot no presētām olīvām. Bet, Hopkins žēlojas, cilvēks neņem vērā Dieva klātbūtni un autoritāti (viņš nepārzina savu makšķeri) un turpina vergot pasaules lietās, laicīgajās nodarbēs, jo īpaši strādāt (un viss ir sagrābts ar tirdzniecību; aptraipīts, smērēts ar grūtībām), tāds, ka cilvēks ir zaudējis kontaktu ar Dieva radīto (augsne / tagad ir tukša, kā arī kāju nejūt, ka viņu izdala.)
Hopkins apraksta pasauli, kurai nepieciešama dziedināšana un piedošana, kuru var dot tikai Gars, un Garu, ko evaņģēlists Jānis mums saka, augšāmcēlies Jēzus elpoja mācekļus:
Tās dienas vakarā, nedēļas pirmajā dienā, kad mācekļi bija aizvēruši durvis, baidoties no jūdiem, Jēzus atnāca un stāvēja viņu vidū un sacīja viņiem: 'Miers ar jums!'
Kad viņš to bija teicis, viņš parādīja viņiem rokas un sānu. Tad mācekļi priecājās, ieraudzījuši To Kungu.
Džūlija Barreto un Enrike Gils
Jēzus atkal viņiem sacīja: 'Lai jums miers! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā es arī tevi sūtu. ”
Un to sacījis, viņš elpoja viņiem un sacīja viņiem: Saņemiet Svēto Garu. Ja jūs piedodat kādu grēkus, viņiem tiek piedots; ja jūs paturat kādu grēkus, tie tiek paturēti. ”
Svētais Gars pasaulē dzīvo neizsmeļami, neskatoties uz tā izsmērēšanos un smaržu, neskatoties uz fizisko un garīgo dedzību.
Un tam visam daba nekad netiek tērēta; / Tur dziļas lietas vismīļākais svaigums ...
Mēs, mūsdienu cilvēki, vienkārši neapzināmies to, Dieva visaptverošo klātbūtni, par ko mūsu labā mums pastāvīgi jāatgādina. (Starp citu, Hopkins norādīja uz Kristus patieso klātbūtni Euharistijas iesvētītajā maizē un vīnā kā iemeslu, kāpēc viņš pievērsās katolicismam.)
Un tāpēc, lai arī mūsu ikdienas ceļojums beidzas ar nakti, mēs varam sagaidīt rīta Vasarsvētkus, jo Svētais Gars pār saliektajiem / pasaules perējumiem ar siltu krūtīm un ar ah! spilgti spārni.